Vai trauma var ceļot cauri paaudzēm?
Ko epigenētika var — un ko nevar — mums pastāstīt par mantotu stresu un traumu
Vai tev kādreiz ir bijušas ļoti spēcīgas bailes, trauksme vai emocionāla reakcija, kas šķita nesamērīga ar pašreizējo situāciju?
Varbūt tu esi uzaudzis salīdzinoši drošā vidē. Tev var būt labas attiecības, finansiāla stabilitāte un nav acīmredzama iemesla pastāvīgi justies apdraudētam — tomēr kaut kas tevī joprojām reaģē tā, it kā briesmas būtu tepat blakus.
Dažkārt cilvēki sev jautā:
“No kurienes tas nāk?”
Viena no iespējamām atbildēm var būt saistīta ne tikai ar mūsu pašu dzīves pieredzi, bet arī ar iepriekšējo paaudžu pieredzi.
Pētījumi epigenētikas jomā ir radījuši fascinējošu iespēju: dažas vides izraisīta stresa sekas var ietekmēt bioloģiskos procesus arī nākamajās paaudzēs.
Tas nenozīmē, ka mēs pārmantojam savu senču atmiņas tādā pašā veidā, kā atceramies paši savu bērnību.
Tas arī nenozīmē, ka ikvienas bailes vai emocionāla reakcija ir izsekojama līdz kādam vecvecākam.
Taču pētījumi ar dzīvniekiem ir parādījuši kaut ko patiesi pārsteidzošu: vienas paaudzes pieredze var ietekmēt nākamo paaudžu uzvedību un bioloģiskās īpašības pat tad, ja šīs nākamās paaudzes pašas sākotnējo pieredzi nav piedzīvojušas.
Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Brian G. Dias un Kerry J. Ressler eksperimenti Emory Universitātē.
EKSPERIMENTS AR PELĒM, KAS MAINĪJA DISKUSIJU
Pētījumā, kas publicēts žurnālā Nature Neuroscience, Dias un Ressler pētīja, vai iemācīta baiļu reakcija peļu tēviņiem var ietekmēt viņu pēcnācējus.
Pētnieki izmantoja ļoti specifisku smaržu — acetofenonu, kam piemīt salda, ķiršu ziediem līdzīga smarža.
Pieaugušiem peļu tēviņiem šo smaržu atkārtoti savienoja ar vieglu elektrisku kairinājumu pēdām. Tādējādi peles iemācījās saistīt konkrēto smaržu ar nepatīkamu pieredzi.
Pēc tam šiem tēviņiem ļāva pāroties ar mātītēm, kuras šādā kondicionēšanā nebija piedalījušās.
Pēcnācēji — F1 paaudze — paši nekad nebija piedzīvojuši smaržas un elektriskā kairinājuma savienojumu.
Tomēr, kad pētnieki vēlāk šīs peles pakļāva tai pašai smaržai, pēcnācēji uzrādīja paaugstinātu uzvedības jutību pret acetofenonu, salīdzinot ar kontroles grupu.
Šāds efekts tika novērots arī F2 paaudzē — sākotnēji kondicionēto tēviņu mazbērnos.
Īpaši interesanti bija tas, ka reakcija bija specifiska konkrētajai smaržai.
Pēcnācēji nekļuva vienkārši bailīgāki pret visu.
Viņiem bija paaugstināta jutība tieši pret to smaržu, kas bija saistīta ar tēva kondicionēto baiļu pieredzi.
Tieši šī specifika padarīja atklājumu īpaši interesantu.
TAS NEBIJA TIKAI UZVEDĪBAS JAUTĀJUMS
Pētnieki neapstājās pie uzvedības novērošanas.
Viņi pārbaudīja arī nervu sistēmu, kas bija saistīta ar konkrētās smaržas uztveršanu.
Acetofenons aktivizē noteiktu ožas receptoru, ko sauc par Olfr151. Pētnieki atklāja pastiprinātu attiecīgā ožas ceļa neiroanatomisko reprezentāciju pēcnācējos.
Citiem vārdiem sakot, pēcnācēju nervu sistēmā bija strukturālas atšķirības sistēmā, kas bija saistīta ar tās smaržas uztveršanu, no kuras viņu tēvs bija iemācījies baidīties.
Pētnieki analizēja arī spermatozoīdu DNS.
Viņi konstatēja samazinātu DNS metilāciju Olfr151 gēna reģionā kondicionēto peļu tēviņu spermā, kā arī F1 tēviņu spermā, lai gan šie F1 tēviņi paši nekad nebija bijuši pakļauti konkrētajai smaržai.
Tas sniedza pierādījumus tam, ka novērotās sekas varētu būt saistītas ar izmaiņām, kas tiek pārnestas caur tēva dzimumšūnu līniju, nevis tikai ar parastu sociālo mijiedarbību.
Un tieši šeit stāsts kļūst īpaši fascinējošs.
Pieredze netika pārnesta kā burtiska atmiņa.
Tā vietā pētnieki atrada pierādījumus tam, ka vides pieredze bija saistīta ar bioloģiskām izmaiņām dzimumšūnu līnijā un ar izmainītām uzvedības un neirālām īpašībām nākamajās paaudzēs.
VAI PELES TIEŠĀM MANTOJA ATMIŅU?
Pēcnācēji neuzrādīja apzinātu atmiņu par notikumu, kā tas bija noticis ar viņu tēvu.
Viņi paši nekad nebija piedzīvojuši elektrisko kairinājumu.
Viņi paši nebija iemācījušies šo asociāciju.
Pētījums parādīja paaugstinātu jutību pret konkrētu smaržu, kā arī izmaiņas ar šo smaržu saistītajā neirālajā ceļā un izmaiņas DNS metilācijā spermatozoīdos.
Tāpēc, runājot par “mantotu traumu” vai “mantotām bailēm”, ir svarīgi neiedomāties, ka psiholoģiska atmiņa burtiski tiek pārkopēta no vienām smadzenēm uz citām.
Bioloģiskā realitāte, šķiet, ir daudz sarežģītāka.
BET KĀ AR SOCIĀLO MĀCĪŠANOS?
Būtu loģiski jautāt:
Varbūt tēvs kaut kādā veidā vienkārši iemācīja saviem pēcnācējiem baidīties no šīs smaržas?
Eksperimenta dizains centās šo iespēju samazināt.
Kondicionētajiem peļu tēviņiem nebija tieša kontakta ar saviem pēcnācējiem. Pētnieki izmantoja arī krusteniskās audzināšanas (cross-fostering) un in vitro apaugļošanas (IVF) eksperimentus, sniedzot papildu pierādījumus tam, ka novērotās sekas bija saistītas ar vecāku dzimumšūnām, nevis tikai ar pēcdzimšanas sociālo mācīšanos.
Tāpēc pētnieki secināja, ka rezultāti atbalsta iespēju, ka šīs izmaiņas tiek pārnestas caur vecāku dzimumšūnu līniju.
Tas ir svarīgi, jo tādējādi diskusija pārsniedz mums pazīstamo ideju:
“Bērni iemācās vecāku bailes, vērojot viņu uzvedību.”
Jā, tā var notikt.
Taču bioloģiskā pārmantošana varētu būt vēl viens veids, kā vecāku pieredze var ietekmēt pēcnācējus.
DIVI VEIDI, KĀ PAGĀTNE VAR NONĀKT NĀKAMAJĀ PAAUDZĒ
Runājot par starppaaudžu traumu, ir lietderīgi domāt vismaz par diviem plašiem ceļiem.
1. BIOLOĢISKIE CEĻI
Vides pieredze var ietekmēt bioloģiskos procesus.
Viens no mehānismiem, ko pētnieki šobrīd aktīvi pēta, ir epigenētika.
Ar jēdzienu epigenētika saprot bioloģiskus mehānismus, kas ietekmē gēnu ekspresiju, nemainot pašu DNS secību.
Viens no šādiem mehānismiem ir DNS metilācija, kas var ietekmēt to, cik aktīvi konkrēti gēni tiek ekspresēti.
Iepriekš aprakstītajā peļu modelī tēviņu baiļu kondicionēšana bija saistīta ar izmainītu DNS metilāciju konkrētos ožas receptoru gēnu reģionos spermā.
Svarīgi ir tas, ka tas nenozīmē, ka pati DNS secība tika pārrakstīta.
Tas nozīmē, ka gēnu darbības regulāciju var ietekmēt bioloģiskie procesi, kas saistīti ar vides pieredzi.
Un šajā konkrētajā dzīvnieku modelī šīs izmaiņas bija saistītas ar atšķirībām, kas tika novērotas nākamajās paaudzēs.
2. SOCIĀLIE, ATTIECĪBU UN ATTĪSTĪBAS CEĻI
Pastāv arī ceļš, kuru cilvēkiem ir daudz vieglāk novērot.
Vecāki ietekmē savus bērnus caur attiecībām.
Vecāks, kurš piedzīvojis traumu, var kļūt pārmērīgi aizsargājošs.
Cits var kļūt emocionāli distancēts.
Vēl kāds var pastāvīgi paredzēt briesmas.
Vecāks, kurš uzaudzis trūkumā, var izjust spēcīgu trauksmi, kad ledusskapis ir tukšs.
Cilvēks, kurš piedzīvojis vardarbību, var ļoti asi reaģēt, kad viņa bērns uzņemas risku.
Cilvēkam, kurš uzaudzis bez emocionāla atbalsta, var būt grūti pamanīt un reaģēt uz sava bērna emocionālajām vajadzībām.
Bērni mācās no šiem modeļiem.
Viņi mācās, kā izskatās briesmas.
Viņi mācās, kā jūtas attiecības.
Viņi mācās, kā ģimenē tiek galā ar emocijām.
Viņi mācās, vai pasaule kopumā ir droša vai neparedzama.
Tam nav nepieciešams nekāds ģenētisks vai epigenētisks mehānisms.
Tas var notikt caur piesaisti, modelēšanu, ģimenes dinamiku, stresu, komunikāciju un vidi, kurā bērns attīstās.
Tieši tāpēc pētnieki, kas pēta starppaaudžu traumu, šo fenomenu nesamazina tikai līdz epigenētikai. Cilvēka attīstībā bioloģiskie, psiholoģiskie, attiecību un vides faktori mijiedarbojas.
TĀTAD — VAI TRAUMA TIEŠĀM TIEK MANTOTA?
Atbilde ir atkarīga no tā, ko mēs saprotam ar vārdu “mantota”.
Pētījumi ar dzīvniekiem sniedz pārliecinošus pierādījumus tam, ka noteikta vides pieredze var radīt sekas nākamajās paaudzēs, tostarp mehānismu ceļā, kas saistīts ar dzimumšūnu līniju.
Dias un Ressler eksperimenti ir viens svarīgs piemērs.
Taču cilvēki ir daudz sarežģītāki.
Mēs nevaram vienkārši paņemt eksperimentu ar pelēm un pieņemt, ka tas pats mehānisms izskaidro konkrētu emocionālu reakciju cilvēkā.
Cilvēku pētījumos ir ļoti grūti nošķirt:
ģenētisko pārmantošanu;
iespējamos epigenētiskos mehānismus;
apstākļus grūtniecības laikā;
mātes stresu;
agrīnās bērnības vidi;
piesaisti un aprūpi;
ģimenes uzvedības modeļus;
sociālekonomiskos apstākļus;
kultūras ietekmi;
iemācītu uzvedību;
un paša cilvēka vēlāk piedzīvoto.
Šie faktori var mijiedarboties visas attīstības laikā.
Rachel Yehuda un Amy Lehrner pārskatā secināts, ka mantojamu seku spēcīgākie pierādījumi ir iegūti dzīvnieku modeļos, savukārt cilvēku pētījumus ir daudz grūtāk interpretēt. Autores īpaši uzsver, ka pašlaik nav iespējams starppaaudžu efektus cilvēkiem attiecināt uz vienu konkrētu bioloģisku vai citu mehānismu.
Arī jaunāki pārskati norāda, ka cilvēku pētījumi šajā jomā turpinās un ka jautājums par epigenētisko mehānismu lomu joprojām tiek pētīts.
Tāpēc zinātniski atbildīga pozīcija nav:
“Trauma noteikti tiek mantota caur epigenētiku.”
Bet tā nav arī:
“Epigenētikai nav nekāda sakara ar starppaaudžu traumu.”
Pierādījumi ir daudz interesantāki par abiem šiem galējiem apgalvojumiem.
VAI ŠĪS BIOLOĢISKĀS SEKAS VAR MAINĪTIES?
Šī, iespējams, ir viena no cerīgākajām pētījumu daļām.
Turpinot iepriekš aprakstītos eksperimentus, Dias un kolēģi pētīja, vai peļu modelī novērotās sekas var tikt mainītas.
Peļu tēviņi vispirms tika kondicionēti baidīties no konkrētām smaržām.
Daļa no šiem dzīvniekiem pēc tam izgāja izdzišanas (extinction) apmācību, kuras laikā viņi atkārtoti tika pakļauti smaržai bez tai sekojoša elektriskā kairinājuma.
Pētnieki konstatēja, ka šo dzīvnieku pēcnācēji vairs neuzrādīja iepriekš novēroto paaugstināto uzvedības jutību pret kondicionēto smaržu. Tāpat nebija novērojama iepriekš konstatētā pastiprinātā attiecīgo ožas receptoru reprezentācija.
Pētnieki novēroja arī izmaiņas spermatozoīdu DNS metilācijā, kas bija saistītas ar izdzišanas procedūru.
Viņu secinājums bija tāds, ka uzvedībā balstīta izdzišanas procedūra šajā eksperimentālajā peļu modelī varēja mainīt iepriekš novērotās starppaaudžu stresa sekas gan pēcnācējos, gan vecāku dzimumšūnu līnijā.
Tas ir pārsteidzošs atklājums un tas parāda, ka
šajā dzīvnieku modelī ar vides pieredzi saistītās bioloģiskās sekas ne vienmēr bija nemainīgas.
Un tas rada ļoti svarīgu zinātnisku jautājumu:
Cik liela daļa no tā, ko pieredze bioloģiski veido, saglabājas elastīga visas dzīves laikā?
KO TAS NOZĪMĒ CILVĒKIEM?
Iedomāsimies, piemēram, ģimeni, kurā iepriekšējās paaudzes piedzīvojušas smagu badu.
Vecmāmiņa, kura piedzīvojusi ilgstošu pārtikas trūkumu, var kļūt ārkārtīgi satraukta, kad pārtikas krājumi sāk samazināties.
Viņas meita uzaug šīs trauksmes vidē.
Viņa iemācās, ka tukšs ledusskapis nozīmē briesmas.
Viņa kļūst ļoti kontrolējoša attiecībā uz ēdienu.
Viņas pašas bērns aug pavisam citos materiālajos apstākļos — pārtikas ir pietiekami — tomēr joprojām izjūt trauksmi, kad ledusskapis kļūst tukšs.
No kurienes nāk šī reakcija?
Var būt daudz iespējamu skaidrojumu.
Tā var būt iemācīta uzvedība.
Tā var būt ģimenes komunikācija.
Tā var būt saistīta ar piesaisti un attīstības pieredzi.
Tā var būt saistīta ar paša cilvēka dzīves pieredzi.
Un teorētiski var pastāvēt arī bioloģiski faktori.
Taču mēs nevaram paskatīties uz šī cilvēka reakciju un secināt:
“Tava vecmāmiņas bada trauma ir epigenētiski ierakstīta tavos gēnos.”
Tas būtu tālāk par pašreizējiem pierādījumiem.
Šis piemērs ir noderīgs kā veids, kā domāt par paaudžu mijiedarbību — nevis kā pierādīts klīnisks mehānisms.
KO EPIGENĒTIKA NOZĪMĒ — UN KO TĀ NENOZĪMĒ
Viens no lielākajiem pārpratumiem par epigenētiku ir doma, ka mūsu gēni ir vienkārši liktenis.
Tie tādi nav.
Epigenētiskie mehānismi ir dinamiski bioloģiski procesi, kas piedalās gēnu ekspresijas regulēšanā.
Taču “epigenētisks” nenozīmē:
“Tavi gēni ir neatgriezeniski ieprogrammēti.”
Un tas noteikti nenozīmē:
“Tavu senču trauma ir neatgriezeniski ierakstīta tavā DNS.”
Zinātne ir daudz sarežģītāka.
Arī pašreizējie cilvēku pētījumi neļauj mums paskatīties uz konkrētu cilvēku un noteikt, ka konkrēta trauksme, atkarība, attiecību modelis vai bailes ir epigenētiski pārmantotas no viņa senčiem.
Tam mums parasti nav pietiekamu pierādījumu.
Tas, ko mēs varam teikt, ir tas, ka pētnieki aktīvi pēta, kā pieredze vairākās paaudzēs var tikt bioloģiski iestrādāta, un dzīvnieku modeļi sniedz būtiskus pierādījumus tam, ka vides pieredze dažos gadījumos var ietekmēt nākamās paaudzes, tostarp caur mehānismiem, kas saistīti ar dzimumšūnu līniju.
BET KO TAS NOZĪMĒ TRAUMAS DZIEDINĀŠANAI?
Šeit ir svarīga atšķirība.
Arvien vairāk psiholoģisku un somatisku pieeju pēta, kā cilvēks var mainīt savas attiecības ar stresu, bailēm, emocionāliem modeļiem un ķermeņa reakcijām.
Psihoterapija var palīdzēt cilvēkiem apstrādāt traumatisku pieredzi.
Somatiskas pieejas var palīdzēt labāk pamanīt ķermeņa sajūtas, aizsargreakcijas un emocionālos stāvokļus.
Apzinātības prakses var attīstīt lielāku uzmanību pret domām, sajūtām un automātiskām reakcijām.
Elpošanas prakse var sniegt pieredzē balstītu veidu, kā pētīt elpošanu, ķermeņa sajūtas, aktivāciju, uzmanību un emocionālo pieredzi.
Šīs prakses var būt nozīmīga daļa no cilvēka personīgā procesa.
Mēs, iespējams, nevaram mainīt to, kas notika pirms mums. Taču mēs varam ietekmēt to, kas notiek mūsos tagad — un to, ko tālāk nododam caur savām attiecībām, uzvedību un vidi.
NO AUTOMĀTISKĀM REAKCIJĀM UZ APZINĀTĪBU
Tieši šeit starppaaudžu traumas jautājums kļūst personiski nozīmīgs.
Varbūt tu pamani, ka kļūsti ārkārtīgi satraukts, kad tuvs cilvēks neatbild uz tavu ziņu.
Varbūt tu kļūsti kontrolējošs, kad kāds tev tuvs cilvēks riskē.
Varbūt konflikts nekavējoties aktivizē dusmas.
Varbūt tu noslēdzies, kad emocijas kļūst pārāk intensīvas.
Varbūt tu jūties atbildīgs par visiem apkārtējiem.
Varbūt tu pastāvīgi sagaidi, ka notiks kaut kas slikts, pat tad, kad tava dzīve objektīvi ir droša.
Izprast, no kurienes šie modeļi varētu nākt, var būt noderīgi.
Piemēram, genogramma var palīdzēt ieraudzīt atkārtojošos modeļus vairākās paaudzēs — attiecības, zaudējumus, atkarības, slimības, migrāciju, konfliktus, emocionālu atsvešināšanos un citus nozīmīgus ģimenes notikumus.
Mērķis nav atrast kādu, ko vainot.
Mērķis ir kļūt ziņkārīgam.
Kam iepriekšējām paaudzēm bija jāpielāgojas?
Kādas stratēģijas viņiem palīdzēja izdzīvot?
Ko viņiem nācās apspiest?
Par ko ģimenē nekad nerunāja?
Kādi modeļi turpinājās nākamajā paaudzē?
Un, iespējams, vissvarīgākais jautājums:
Kuri no šiem modeļiem man joprojām ir vajadzīgi šodien?
ĶERMENIS VAR KĻŪT PAR DAĻU NO ŠĪ DIALOGA
Izprast kādu modeli intelektuāli ir viena lieta.
Piedzīvot to savā ķermenī — pavisam kas cits.
Dažkārt mēs ļoti labi zinām, ka esam drošībā, taču ķermenis reaģē tā, it kā tā nebūtu.
Paātrinās sirdsdarbība.
Mainās elpošana.
Saspringst muskuļi.
Sašaurinās uzmanība.
Mēs kļūstam nemierīgi, aizsargājoši vai noslēdzamies.
Vai arī pilnībā “atslēdzamies”.
Šīs reakcijas var kļūt automātiskas.
Tāpēc var būt vērtīgi izmantot pieejas, kas ietver arī ķermeņa apzināšanos.
Tā vietā, lai jautātu tikai:
“Kāpēc es esmu tāds?”
mēs varam sākt jautāt arī:
“Kas šobrīd notiek manī?”
“Ko mans ķermenis dara, kad rodas šāda situācija?”
“No kā es sevi cenšos pasargāt?”
“Kas notiek, ja es palieku klātesošs šai sajūtai, nevis uzreiz uz to reaģēju?”
Tam nav nepieciešams ticēt, ka trauma burtiski ir “ieslēgta ķermenī” kā kāda viela, kas tikai gaida atbrīvošanu.
Pietiek atzīt, ka psiholoģiskā pieredze un ķermeņa reakcijas ir cieši savstarpēji saistītas.
MĒS NEESAM TIKAI TAS, KO ESAM MANTOJUŠI
Mūsu vēsture ir svarīga. Taču vēsture nav tas pats, kas liktenis.
Mūs ietekmē bioloģija.
Mūs ietekmē attīstība.
Mūs ietekmē mūsu vecāki.
Mūs ietekmē kultūra.
Mūs ietekmē attiecības.
Mūs ietekmē mūsu pašu pieredze.
Un, kā liecina arvien vairāk pētījumu, iespējams, ka arī daļa iepriekšējo paaudžu pieredzes seku var tikt bioloģiski iestrādātas.
Taču ietekme nav tas pats, kas neizbēgamība.
Pētījumi mums nedod vienkāršu formulu:
vecvecāku trauma → vecāku bioloģija → tavas bailes.
Cilvēks ir daudz sarežģītāks.
Un tieši šajā sarežģītībā slēpjas arī iespēja.
KO MĒS NODODAM TĀLĀK?
Katra paaudze kaut ko saņem no iepriekšējām paaudzēm.
Daļa no tā var būt bioloģiska.
Daļa — attiecību.
Daļa — kultūras.
Daļa — apzināta.
Liela daļa var būt pilnīgi neapzināta.
Mēs pārmantojam stāstus.
Mēs pārmantojam paradumus.
Mēs pārmantojam attiecību modeļus.
Mēs pārmantojam priekšstatus par drošību, mīlestību, naudu, konfliktiem, panākumiem un paši par sevi.
Un, iespējams, arī dažas mūsu senču pieredzes bioloģiskās sekas var ietekmēt mūs.
Taču mēs neesam tikai saņēmēji.
Mēs esam arī tie, kas nodod tālāk.
Tas, ko mēs darām ar saviem pašu modeļiem, kļūst par daļu no vides, kurā attīstās nākamā paaudze.
Kad mēs apzināmies automātisku reakciju, mums rodas iespēja reaģēt citādi.
Kad mēs iemācāmies izturēt emociju, nevis uzreiz nodot to tālāk, kaut kas mainās.
Kad mēs salabojam attiecības, nevis atkārtojam vecu modeli, kaut kas mainās.
Kad mēs iemācāmies pamanīt, ko mūsu ķermenis mums signalizē, nevis ļaujamies katrai automātiskai reakcijai, kaut kas mainās.
Un, kad mēs sākam interesēties par to, no kurienes nāk mūsu modeļi, nepārvēršot pagātni par mūža spriedumu, kaut kas mainās.
PAGĀTNE VAR IETEKMĒT STARTA POZĪCIJU
Zinātne par starppaaudžu traumu un epigenētiku joprojām attīstās.
Pētījumi ar dzīvniekiem ir snieguši ievērojamus pierādījumus tam, ka vides pieredze var ietekmēt nākamās paaudzes caur bioloģiskiem mehānismiem, tostarp izmaiņām, kas saistītas ar dzimumšūnu līniju.
Cilvēku pētījumi ir daudz sarežģītāki, un šī joma joprojām tiek aktīvi pētīta.
Tāpēc mums vajadzētu būt piesardzīgiem ar vienkāršiem solījumiem un vienkāršiem skaidrojumiem.
Taču mums nav arī jāatmet pats jautājums.
Iespēja, ka pieredze var atstāt bioloģiskas pēdas, kas ietekmē nākamās paaudzes, ir zinātniski fascinējoša.
Un tikpat svarīga ir iespēja, ka daļa no šīm sekām var saglabāt zināmu elastību.
Tāpēc, iespējams, visnoderīgākais jautājums nav:
“Vai es sevī nesu savu senču traumu?”
Bet:
“Kādi modeļi ir nākuši man līdzi — un ko es izvēlēšos nodot tālāk?”
Mēs nevaram mainīt to, kur sākās mūsu stāsts.
Taču mēs varam kļūt apzinātāki par modeļiem, kurus sevī nesam.
Un dažkārt tieši tur sākas citāda nākotne.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA
Dias, B. G., & Ressler, K. J. (2014). Parental olfactory experience influences behavior and neural structure in subsequent generations. Nature Neuroscience, 17, 89–96. DOI: 10.1038/nn.3594.
Aoued, H. S., et al. (2019). Reversing Behavioral, Neuroanatomical, and Germline Influences of Intergenerational Stress. Biological Psychiatry, 85(3), 248–256. DOI: 10.1016/j.biopsych.2018.07.028.
Yehuda, R., & Lehrner, A. (2018). Intergenerational transmission of trauma effects: putative role of epigenetic mechanisms. World Psychiatry, 17(3), 243–257. DOI: 10.1002/wps.20568.
Zhou, Y., & Ryan, J. (2023). Biological Embedding of Early-Life Adversity and a Scoping Review of the Evidence for Intergenerational Epigenetic Transmission of Stress and Trauma in Humans.