Sveiki! Mani sauc Romāns Klintsons, bet lielākā daļa cilvēku mani pazīst kā Romich.

Es uzaugu ģimenē, kur lielā mērā biju atstāts pats savā ziņā.

Mani vecāki bieži ballējās un reti uztraucās par to, kur es atrodos, kā man klājas, vai esmu izpildījis mājasdarbus vai vai man ir laikapstākļiem piemērots apģērbs un apavi. Es biju paēdis, apģērbts un man bija jumts virs galvas, taču lielu daļu pārējā man nācās panākt pašam.

Lasīt un rakstīt es iemācījos skolā. Pirmajā klasē es vēl pat nezināju alfabētu, un es vienmēr būšu dziļi pateicīgs savai sākumskolas skolotājai, kura man palīdzēja panākt pārējos. Ceturtajā klasē es ne tikai biju panācis savus klasesbiedrus, bet jau biju viens no labākajiem skolēniem.

Pusaudža gados mani vecāki izšķīrās, un tas būtiski mainīja manu dzīvi.

Es paliku dzīvot pie mātes, no kuras jutos ļoti atsvešināts, savukārt tēvs — cilvēks, kuru es dievināju — pēkšņi manā dzīvē vairs nebija. Es to uztvēru kā pamešanu.

Es kļuvu par dumpinieku. Pārstāju mācīties, kavēju skolu un nomainīju vairākas vidusskolas līdz beigu beigās, pieliekot ļoti daudz pūļu, es tomēr pabeidzu vidusskolu.

Es tiku ar visu galā. Bet par kādu cenu?

Atskatoties ar citām acīm

Šodien esmu dziļi pateicīgs saviem vecākiem par to, ka viņi bija tieši tādi, kādi viņi bija, un par to, ka mēs kopā izgājām cauri tam sarežģītajam dzīves posmam.

Es vairs neskatos uz savu bērnību tikai kā uz kaut ko, kas ar mani notika. Tā kļuva par daļu no mana ceļa, kas veidoja to, kas es esmu, ko es vērtēju un kādu klātbūtni vēlos piedāvāt citiem.

Tikai pēc daudziem gadiem, caur savu iekšējo darbu un elpošanas praksi, es sāku saprast, kā agrīnā dzīves pieredze var ietekmēt veidu, kā mēs pielāgojamies, sevi aizsargājam un mijiedarbojamies ar pasauli.

Ja svarīgas emocionālās vajadzības ilgstoši paliek neapmierinātas, mēs varam izveidot stratēģijas, kas konkrētajā brīdī palīdz mums tikt galā ar situāciju, kurā mēs atrodamies. Taču vēlāk šīs pašas stratēģijas var kļūt par uzvedības un reakciju modeļiem, kurus ir grūti mainīt.

Man tas kļuva īpaši skaidrs, kad sāku pamanīt, cik daudz atbildības es nesu, cik ļoti biju atsvešinājies no sevis un cik daudz spriedzes nēsāju sevī, pat to neapzinoties.

Kad līdzšinējie veidi vairs nedarbojās

Es dzīvoju ar ļoti spēcīgu atbildības sajūtu, strādāju darbā, kuru ienīdu, un vakaros lietoju vielas, lai atslēgtos.

Beidzot mana sistēma nonāca līdz punktam, kurā tā vairs nespēja turpināt šādā veidā.

Es piedzīvoju to, ko pats uztvēru kā nervu sabrukumu.

Man bija spēcīgas sirdsklauves, un es mēdzu pamosties nakts vidū ar pārliecību, ka ar mani notiek kaut kas ļoti slikts. Ārsts man noteica tā dēvēto veģetatīvo distoniju.

Tā kā kopš bērnības ārstējos gandrīz vienmēr tikai ar tēju, es nolēmu nelietot man izrakstītos antidepresantus.

Tā vietā es sāku meklēt citu ceļu.

Šie meklējumi mani galu galā aizveda līdz Bufo ceremonijai, kur piedzīvoju ļoti spēcīgu psihedēlisku pieredzi.

Tā nebija pieredze, kādu biju cerējis piedzīvot.

Man bija tā dēvētais bad trip jeb ļoti smaga psihedēliska pieredze. Bez atbilstošas sagatavošanās, integrācijas un turpmāka atbalsta, kura nozīmi es vēlāk pats ļoti labi sapratu, pēc tam gandrīz gadu cīnījos ar tās sekām. Mani vajāja intensīvas bailes, pastāvīga sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, un bailes aizmigt.

Tajā laikā es šo periodu piedzīvoju kā vienu no tumšākajiem posmiem savā dzīvē.

Tomēr, atskatoties atpakaļ, es redzu arī to, kā šī pieredze kļuva par pagrieziena punktu.

Ciešanas piespieda mani turpināt meklēt ceļu uz priekšu. Un šie meklējumi mani galu galā aizveda līdz apzinātai elpošanai.

Tad es atklāju elpošanas praksi

Jau savā pirmajā elpošanas sesijā es sajutu:

Šis ir mans ceļš.

Es piedzīvoju spēcīgas vibrācijas visā ķermenī. Kad tās pamazām norima, es nonācu dziļā miera un klusuma stāvoklī.

Pirmo reizi es piedzīvoju kaut ko tādu, par kura iespējamību iepriekš pat nenojautu:

dziļu mieru bez nepieciešamības aizbēgt no sevis.

Sākotnēji es mācījos elpošanu tāpēc, ka gribēju palīdzēt pats sev. Es domāju — ja atradīšu pareizo elpošanas tehniku, varēšu to vienkārši praktizēt pats, un viss mainīsies.

Taču drīz sapratu kaut ko daudz svarīgāku.

Dziļākais darbs nenotiek tikai caur tehniku.

Tas notiek attiecībās.

Ir kaut kas ļoti būtisks tajā, ka sarežģītā teritorijā neesi viens — tev līdzās ir cilvēks, kurš ir patiesi klātesošs, stabils un uzmanīgs un kurš necenšas kontrolēt tavu pieredzi.

Šī atziņa mainīja manu dzīves virzienu.

No mēģinājuma palīdzēt sev es nonācu līdz vēlmei veltīt savu dzīvi tam, lai iemācītos būt līdzās citiem.

Es kļuvu par sertificētu elpošanas speciālistu, un kaut kas, kas man kādreiz šķita pilnīgi svešs — būt klātesošam cita cilvēka procesā un noturēt tam telpu — izrādījās kaut kas, kam es biju ļoti piemērots.

Kas manī mainījās

Elpošanas prakse mani nepārvērta par citu cilvēku. Tā mainīja manas attiecības ar to, kas manī jau bija.

Laika gaitā es kļuvu mierīgāks un spēju labāk pamanīt savas reakcijas pirms rīkošanās.

Situācijas, kurās agrāk varēju uzreiz eksplodēt, tagad spēju biežāk sastapt ar ziņkārību, nevis automātisku reakciju.

Es joprojām piedzīvoju sarežģītas emocijas. Man joprojām ir grūtas dienas.

Atšķirība ir tajā, ka es spēju tās sajust, noķert pirms tās automātiski no manis izlaužas un apstrādāt tās.

Šī spēja ir viena no vērtīgākajām lietām, ko esmu iemācījies šajā ceļā.

Un tā ir viena no kvalitātēm, ko cenšos ienest katrā sesijā.

Vēlme izprast mehānismus

Kad pats piedzīvoju šīs pārmaiņas, manī arvien vairāk radās interese par to, kāpēc tās notiek.

Es gribēju izprast ne tikai pašu pieredzi, bet arī dažādus modeļus un pieejas, kas var palīdzēt to izprast.

Mani pētījumi un pieredze ir aizveduši mani vairākās savstarpēji saistītās jomās.

Fizioloģija un neirobioloģija

Elpošanas, autonomās nervu sistēmas un stresa reakciju izpratne, kā arī tas, kā mūsu attīstība var ietekmēt automātiskos reakciju modeļus.

Trauma, piesaiste un somatiskā pieredze

Izpēte par to, kā pārāk intensīva vai neapmierinoša agrīnā pieredze var ietekmēt mūsu aizsargreakcijas, attiecības, emocijas un attiecības ar savu ķermeni.

Psiholoģija un iekšējās daļas

Izpratne par dažādām mūsu personības daļām, stratēģijām, ko tās izveidojušas, lai mūs pasargātu, un par to, kā lielāka apzinātība var radīt vairāk izvēles iespēju.

Enerģija un transpersonālā pieredze

Dažādu pieredžu izpēte, ko cilvēki var interpretēt caur enerģētisku, garīgu vai transpersonālu skatījumu.

Manuprāt, neviena no šīm sistēmām nav obligāti jāsaprot, lai elpošanas prakse būtu nozīmīga.

Pieredze ir pirmajā vietā. Skaidrojošie modeļi ir kartes — nevis pati teritorija.

Un dažādiem cilvēkiem var būt noderīgas dažādas kartes.

Mans profesionālais ceļš

Šīs intereses dēļ pēdējos gados esmu daudz laika veltījis mācībām, praksei un savas pieejas pilnveidošanai.

Kopš 2021. gada mācos un pilnveidoju savu praksi kopā ar savu mentoru, esmu pabeidzis profesionālu elpošanas apmācību un ieguvis sertifikāciju Inbreath.org institūtā, kā arī turpinu padziļināt izpratni par somatisko darbu, traumu un nervu sistēmas regulāciju.

Šogad esmu uzsācis arī psiholoģijas studijas, lai savu praktisko pieredzi papildinātu ar spēcīgāku akadēmisko pamatu.

Mana pieeja turpina attīstīties.

Es neticu, ka pastāv viena tehnika, viens skaidrojums vai viens ceļš, kas būtu piemērots visiem.

Katra nervu sistēma, ķermenis un dzīvesstāsts ir atšķirīgs.

Tāpēc es strādāju ar cilvēku, kurš atrodas manā priekšā, nevis cenšos viņu ievietot iepriekš sagatavotā metodē.

Mana saikne ar psihedēliskajām pieredzēm

Psihedēliskās pieredzes joprojām ir joma, par kuru man ir dziļa personiska un profesionāla interese.

Mana paša sarežģītā pieredze man iemācīja kaut ko, ko uzskatu par būtisku:

Spēcīga pieredze nav tas pats, kas integrēta pieredze.

Es sekoju psihedēlisko pētījumu attīstībai un īpaši interesējos par šo pieredžu potenciālu atbildīgā, labi strukturētā un atbilstoši atbalstītā terapeitiskā un personīgās izaugsmes kontekstā.

Vienlaikus es uzskatu, ka ļoti būtiska nozīme ir sagatavošanai, atbilstošai izvērtēšanai, informētai piekrišanai, atbalstam un integrācijai.

Mana elpošanas prakse ir neatkarīga no psihedēlisko vielu lietošanas.

Ko es daru šodien

Šodien es strādāju ar cilvēkiem, izmantojot apzinātu savienoto elpošanu, somatiskās prakses, vadītu iekšējo izpēti un integrāciju.

Es neuzskatu sevi par cilvēku, kuram ir visas atbildes.

Es neesmu šeit, lai pateiktu tev, kas tu esi vai kādi lēmumi tev būtu jāpieņem.

Mana loma ir radīt stabilu, uzmanīgu lauku, kurā tu vari pats izpētīt šos jautājumus.

Dažreiz tas nozīmē palēnināties.

Dažreiz — kļūt apzinātākam par to, kas notiek ķermenī.

Dažreiz parādās sarežģītas emocijas.

Dažreiz ir klusums, ziņkārība, smiekli, skumjas, pretestība vai arī nekas īpaši dramatisks nenotiek.

Nekas nav jāuzspiež.

Tu paliec savas pieredzes galvenais autoritātes avots.

Mans uzdevums ir būt klātesošam, uzdot īstos jautājumus, palīdzēt tev orientēties tajā, kas parādās, un atbalstīt tevi tava ceļa atrašanā.

Kāpēc es to daru

Es zinu, kā ir justies atsvešinātam no sevis.

Es zinu, kā ir nest lielu atbildību un vienlaikus klusībā cīnīties pašam ar sevi.

Es zinu, kā ir meklēt aizbēgšanu — un beigās saprast, ka ceļš uz priekšu nav saistīts ar bēgšanu no sevis, bet gan ar spēju būt arvien klātesošākam sev pašam.

Tāpēc šis darbs man ir svarīgs.

Ne tāpēc, ka es būtu visu jau sapratis.

Bet tāpēc, ka pats esmu piedzīvojis, kas notiek tad, kad pārstājam bēgt no sevis un sākam izmantot to, kas mūsos ir.

Tu pats radi pārmaiņas. Es turu lauku šim ceļam.

— Romich