Kā trauma pārkārto smadzenes: Izdzīvošanas neirobioloģija

Kā trauma ietekmē smadzenes?

Trauma ietekmē smadzenes, imūnsistēmu, nervu sistēmu, attiecības utt., un to visu ietekmē negatīvi.

Kad esat briesmās un stresa sistēma ir iedarbināta, smadzenes izdala kortizolu un sāk pumpēt adrenalīnu, un tas dod enerģiju, lai cīnītos vai bēgtu.

Kortizola sākotnējā iecere ir īslaicīgs uzliesmojums, lai jūs pasargātu. Tad kortizolam ir jāpārstāj darboties, un jūsu ķermenim un pārējām sistēmām jāatgūst sākotnējais, normālais stāvoklis, lai cilvēks atkal būtu vesels un atrastos drošībā.

Problēma rodas, piemēram, kad bērns nekad nenonāk drošībā un visu laiku jūt briesmas (kompleksā trauma). Tad kortizols neapstājas, turpina izdalīties un tādējādi bojā smadzenes.

Starp labo un kreiso smadzeņu puslodi ir tilts (corpus callosum), kas savieno abas puslodes, un kortizols sāk šo tiltu "dedzināt".

Ir jāsaprot, ka smadzenes uzglabā atmiņas — daļu kreisajā smadzeņu puslodē, daļu labajā. Detaļas atrodas vienā pusē, emocijas — otrā. Šis tilts savukārt savieno detaļas ar emocijām. Ja tilts tiek sadedzināts, veidojas atmiņu traucējumi (caurumi). No zila gaisa var rasties emociju uzliesmojums, un cilvēks var sākt jukt prātā, nesaprotot iemeslu, kāpēc tā jūtas. Vai arī var gadīties, ka var atcerēties tonnu detaļu, bet neizjust nekādas emocijas — pilnīga vienaldzība par pārdzīvoto izvarošanu vai kaut ko tamlīdzīgu. Un tas viss notiek vienkārši tā iemesla dēļ, ka nav savienojuma.

Lielākā daļa to, kuri cieš no kompleksās traumas, saskaras ar atmiņas traucējumiem un var piedzīvot emociju uzplaiksnījumus vai arī gremdēties daudzās atmiņās bez emocijām.

Tiklīdz kortizols pārstāj pumpēt, tilts sāk dziedināties un savienojums lēnām atjaunojas.

Smadzeņu stumbrs nodrošina visas cilvēka automātiskās funkcijas — pulsu, sirdspukstus, gremošanu, asinsspiedienu utt. Tas ir tas, kas uztur cilvēku dzīvu. Virs tā atrodas limbiskā sistēma — neiedziļinoties detaļās, ļoti vienkāršoti — tā ir izdzīvošanas sistēma, emocionālais centrs. Savukārt virs limbiskās sistēmas atrodas smadzeņu garoza (cortex), kas ir cilvēka "pieaugušās smadzenes". Ar tām mēs domājam, tajās tiek pieņemti lēmumi un apsvērti dažādi iemesli. Ar tām mēs domājam ilgtermiņā.

Trauma cilvēku nostāda briesmās, kas rada bailes (emociju), kuras atrodas limbiskajās smadzenēs. Kompleksā trauma — briesmas, kas turpinās — aiztur cilvēku limbiskajā sistēmā. Piemēram, bērns parasti pieņem lēmumus, balstoties uz to, kā tas viņam liks justies un vai tas dos tūlītēju gandarījumu. Ja piedāvāsiet bērnam šokolādes konfekti vai burkānu, bērni parasti izvēlēsies konfekti, jo tā liek justies labi uzreiz. Viņi nedomā par ietekmi uz veselību pēc 20–30 gadiem, jo limbiskās smadzenes to nedara. Ja sakāt, ka bērnam ir jāpilda mājasdarbi, visdrīzāk viņš nejūtas tā, ka gribētu tos pildīt, jo spriedumi tiek balstīti uz to, kā viņš jūtas konkrētajā brīdī. Lēmumi tiek pieņemti, balstoties uz to, vai tas man šobrīd liks justies labi. Tie ir vērsti uz īstermiņu, nevis ilgtermiņu, tāpēc bērns dažkārt pieņem nepārdomātus lēmumus. Bērnam augot, viņš kļūst par pusaudzi, tad par pieaugušo un sāk domāt ar smadzeņu garozu — tātad ilgtermiņā. Cilvēki sāk pieņemt lēmumus nevis pēc tā, kā jūtas tagad, bet gan pēc tā, kas būs labi ilgtermiņā.

Ja bērnam ir kompleksā trauma, smadzeņu attīstība nenotiek, kā nākas, un viņu turpina kontrolēt limbiskās smadzenes pat pieaugušā vecumā. Pat 30, 40 vai 50 gados cilvēki domā impulsīvi, instinktu apmierināšanas vadīti. Tātad domāšanu vada tas, kā viņi jūtas. Viņi domā, ka patiesība ir tāda, kādas ir viņu pašreizējās sajūtas. Limbiskā sistēma kļūst par lielu apgrūtinājumu, jo notur indivīdu emocionālā nenobriedumā, kurā viņš iesprūst.

Bērns, kurš ienāk šajā pasaulē ar spēcīgu pamatinstinktu — es mīlēšu, es būšu autentisks, atvērts cilvēkiem, būšu laimīgs —, tiekot atstumtam, nepieņemtam, sodītam un tiesātam, ātri saprot, ka autentiskums netiek pieņemts; patiesībā tas tiek noliegts. Bērns saprot, ka būšana tādam, kāds viņš ir, nekad nenoved pie tā, kas viņam vajadzīgs, bet gan pie sāpēm un sarūgtinājuma. Šie bērni sāk izstrādāt savus uzskatus jeb, citiem vārdiem sakot, kompleksās traumas shēmas.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka veselīgā modelī autentiskums ved pie draudzības un saiknes ar uzticamiem cilvēkiem, bet saikne ar neuzticamiem cilvēkiem noved pie sāpēm. Savukārt viņu shēmā viss izmainās — autentiskums vienmēr ved pie kaut kā slikta. Nepieņemšana un atstumšana rada uzskatu: neesi autentisks, neuzticies! Visi viņu pamatinstinkti tiek uzskatīti par apdraudējumu, un šie meli viņiem šķiet kā patiesība. Tā kļūst par viņu zemapziņas programmu. No tā izriet uzskats: dēļ manas uzskatu sistēmas ar mani neviens negrib saistīties, manas vajadzības neviens neuzskata par svarīgām, un mani neviens nemīl, jo acīmredzot es esmu slikts cilvēks un tā ir mana vaina. Es esmu problēma, es neesmu pietiekami labs un neesmu nekā vērts! Un, ja jau man nav nekādas vērtības, mans vienīgais veids, kā iegūt kaut kādu cieņu, ir: man vajag skaistu ķermeni, man jābūt gudram, man vajag daudz naudas, man ir jābūt labā pozīcijā, man vienmēr ir kaut kas jādara citu labā. Visa uzskatu sistēma tiek balstīta uz meliem. No tā izriet, ka, lai tiktu mīlēts, mīlestība vispirms ir jānopelna, jo neviens tevi tāpat vien nemīlēs.

Visi šie uzskati kļūst par programmām prātā, kas kontrolē cilvēku, viņam ieejot pieaugušo dzīvē. Un tad viņi dibina attiecības, kurās jūtas kā cietumā.

— Tims Flečers (Tim Fletcher)