Kāpēc pirmā dzirdētā teorija kļūst par mūsu “patiesību”: kognitīvais slazds, kurā iekrītam mēs visi

Vai esi kādreiz pamanījis, ka pēc tam, kad esi dzirdējis kādu pārliecinošu skaidrojumu, turpmāk gandrīz viss šķiet to apstiprinām?

Kāds pasaka: “Viņš ir slinks.” Tu sāc ievērot brīžus, kad šis cilvēks kavē, atliek darbus vai neizrāda iniciatīvu. Taču brīžus, kad viņš palīdz citiem, uzņemas atbildību vai cītīgi strādā, vari pat nepamanīt.

Vai arī ārsts sākotnēji pieļauj, ka Tavi simptomi saistīti ar stresu. Turpmāk pastāv risks, ka gan Tu, gan citi šos simptomus skaidros galvenokārt caur šo sākotnējo pieņēmumu, nepietiekami pievēršot uzmanību citām iespējamām izcelsmēm.

Vai tas nozīmē, ka mēs apzināti sevi maldinām? Nebūt ne.

Mūsu smadzenes nepārtraukti apstrādā milzīgu informācijas daudzumu. Lai spētu orientēties šajā sarežģītībā, mēs izmantojam iepriekšējo pieredzi, pieņēmumus un domāšanas īsceļus. Tie bieži palīdz pieņemt lēmumus, taču noteiktos apstākļos var arī novest pie kļūdām.

Viens no šādiem slazdiem ir situācija, kad pirmā dzirdētā informācija kļūst par atskaites punktu, caur kuru sākam interpretēt visu pārējo.

1. Enkura efekts — kad pirmais skaitlis ietekmē mūsu spriedumu

Psiholoģijā šo parādību sauc par enkura efektu (anchoring effect).

Tas nozīmē, ka, pieņemot lēmumu vai veicot novērtējumu, mēs mēdzam pārāk lielā mērā paļauties uz sākotnēji saņemto informāciju — savu “enkuru” — pat tad, ja tai nav pietiekama pamatojuma.

Klasiskā pētījumā, ko 1974. gadā veica psihologi Amoss Tverskis un Daniels Kānemans, dalībniekiem lika novērot laimes rata griešanos. Ritenis apstājās pie skaitļa 10 vai 65. Pēc tam dalībniekiem bija jānovērtē, cik procentu Āfrikas valstu ir pārstāvētas Apvienoto Nāciju Organizācijā.

Lai gan laimes rata skaitlis nebija saistīts ar pareizo atbildi, tas ietekmēja dalībnieku novērtējumus. Grupā, kuras atskaites punkts bija 10, mediānais novērtējums bija 25%, bet grupā, kuras atskaites punkts bija 65, — 45%.

Skaitlis, kam nevajadzēja būt nozīmei, tomēr ietekmēja spriedumu.

Ko tas nozīmē ikdienā?

• Ja vispirms dzirdi, ka prece maksā 500 eiro, tad 300 eiro vēlāk var šķist izdevīgs piedāvājums, pat ja preces patiesā vērtība ir ievērojami zemāka.

• Ja par cilvēku vispirms dzirdi negatīvu atsauksmi, vari sākt viņa uzvedību vērtēt kritiskāk.

• Ja kāds pārliecinoši nosauc konkrētu iemeslu Tavai problēmai, šis skaidrojums var ietekmēt to, kā turpmāk interpretēsi notiekošo.

Svarīgi gan saprast: enkura efekts nav tas pats, kas pirmā iespaida efekts. Enkura efekts īpaši attiecas uz sākotnēju atskaites punktu, kas ietekmē turpmāku novērtējumu. Savukārt pirmais iespaids var ietekmēt to, kā mēs uztveram cilvēku vai situāciju kopumā.

2. Pirmais iespaids — kā sākotnējā informācija iekrāso pārējo

1946.gadā psihologs Solomons Ašs pētīja, kā cilvēki veido iespaidu par citiem, balstoties uz viņiem sniegtu īpašību aprakstu.

Pētījumi parādīja, ka nozīme var būt ne tikai tam, kādas īpašības tiek nosauktas, bet arī tam, kā tās tiek pasniegtas un kādā secībā tās parādās.

Piemēram, iedomājies divus cilvēku aprakstus.

Pirmais: “Viņš ir gudrs, čakls, kritisks un reizēm spītīgs.”

Otrais: “Viņš ir spītīgs, kritisks, čakls un gudrs.”

Īpašības ir līdzīgas, bet pirmais apraksts var radīt citādu sākotnējo iespaidu nekā otrais. Pēc tam, kad iespaids ir izveidojies, jaunā informācija var tikt interpretēta tā, lai tā iederētos jau izveidotajā priekšstatā.

Tas nenozīmē, ka pirmais iespaids vienmēr uzvar vai ka cilvēks nespēj mainīt savas domas. Tomēr sākotnējais priekšstats noteiktos apstākļos var ietekmēt to, kam pievēršam uzmanību un kā izskaidrojam citu uzvedību.

Piemērs: ja kolēģi sākotnēji uztveram kā augstprātīgu, viņa klusēšanu varam interpretēt kā pārākuma izrādīšanu. Ja šo pašu cilvēku uztveram kā kautrīgu, klusēšana var šķist nedrošības pazīme.

Uzvedība ir viena un tā pati. Atšķiras mūsu tās interpretācija.

3. Apstiprinājuma aizspriedums — mēs mēdzam pamanīt to, kas apstiprina mūsu uzskatus

Kad sākotnējais priekšstats ir izveidojies, var ieslēgties vēl viens psiholoģisks mehānisms — apstiprinājuma aizspriedums (confirmation bias).

Tas ir mūsu noslieces nosaukums: meklēt, pamanīt un interpretēt informāciju tā, lai tā apstiprinātu jau esošos uzskatus vai pieņēmumus.

Iedomājies, ka esi pārliecināts: “Man nekad nekas neizdodas.”

Dienas laikā kaut kas noiet greizi. Tu nokavē tikšanos, pieļauj kļūdu vai nesaņem gaidīto atbildi. Šie notikumi kļūst par pierādījumiem, ka Tev ir taisnība.

Taču, ja tajā pašā dienā izdodas atrisināt sarežģītu uzdevumu, kādam palīdzēt vai paveikt kaut ko nozīmīgu, Tu to vari uztvert kā nejaušību un ātri aizmirst.

Tādējādi veidojas aplis:

1. Mums ir kāds uzskats.

2. Mēs pamanām informāciju, kas to apstiprina.

3. Šī informācija nostiprina sākotnējo uzskatu.

4. Turpmāk uzskatu var būt vēl grūtāk apšaubīt.

Līdzīgs process var notikt attiecībās, darbā, politikā un veselības jautājumos.

Ja esam pārliecināti, ka kāds cilvēks ir neuzticams, viņa kļūdas varam pamanīt biežāk nekā situācijas, kurās viņš rīkojas godprātīgi.

Tomēr apstiprinājuma aizspriedums nav neizbēgams. Mēs spējam mainīt savus uzskatus, īpaši tad, ja apzināti pārbaudām pierādījumus un meklējam arī informāciju, kas neatbilst mūsu sākotnējam priekšstatam.

4. Kāpēc mēs ne vienmēr pārbaudām savus pieņēmumus?

Viens no skaidrojumiem ir tas, ka cilvēka uzmanība un kognitīvie resursi ir ierobežoti. Mēs nevaram katru ikdienas lēmumu analizēt no visām iespējamām pusēm.

Tāpēc bieži izmantojam domāšanas īsceļus jeb heiristikas.

Piemēram, ja iepriekš kāda metode ir palīdzējusi, mēs varam to izvēlēties atkārtoti, neizvērtējot visas alternatīvas. Ja cilvēks runā pārliecinoši, varam viņa teiktajam piešķirt lielāku ticamību. Ja kāda situācija atgādina iepriekš piedzīvotu, varam pieņemt, ka arī tās cēlonis ir līdzīgs.

Šie īsceļi nav slikti paši par sevi. Tie bieži ir noderīgi un ļauj ātri orientēties ikdienā. Problēma rodas tad, kad sākotnējais pieņēmums tiek pieņemts par faktu, bet alternatīvas vairs netiek pietiekami izvērtētas.

Arī populārais apgalvojums, ka smadzenes vienmēr izvēlas vieglāko ceļu, būtu pārāk vienkāršots. Mūsu domāšanu ietekmē uzdevuma sarežģītība, motivācija, pieredze, emocijas, laiks un pieejamā informācija.

Svarīgākais nav atteikties no ātras domāšanas, bet pamanīt, kad situācija prasa rūpīgāku pārbaudi.

5. Kāpēc ir tik grūti atzīt, ka esam kļūdījušies?

Iedomājies, ka vairākus gadus esi ticējis kādai teorijai, aizstāvējis to sarunās un balstījis tajā savus lēmumus. Pēkšņi parādās informācija, kas šo teoriju apšauba.

Var rasties nepatīkama sajūta. Tev nākas ne tikai izvērtēt jauno informāciju, bet arī pārskatīt savu iepriekšējo pārliecību un varbūt pat atzīt, ka esi kļūdījies.

Psiholoģijā ar šādu spriedzi saistīts jēdziens ir kognitīvā disonanse — psiholoģisks diskomforts, kas var rasties, ja mūsu uzskati, vērtības vai rīcība savstarpēji konfliktē.

Piemēram, cilvēks uzskata sevi par ļoti godīgu, bet atklāj, ka ir rīkojies negodīgi. Viņš var atzīt savu kļūdu un mainīt rīcību. Taču var arī mēģināt to attaisnot: “Visi tā dara” vai “Man nebija citas izvēles”.

Tātad diskomforts pats par sevi negarantē, ka cilvēks mainīs savu viedokli. Tas var mudināt gan pārskatīt uzskatus, gan aizstāvēt tos vēl stingrāk.

Te ir svarīga atšķirība: kognitīvā disonanse nav tas pats, kas Pižē aprakstītā akomodācija.

Akomodācija ir process, kurā mēs pārveidojam savus esošos priekšstatus jeb shēmas, lai tie atbilstu jaunajai pieredzei. Savukārt kognitīvā disonanse raksturo spriedzi, ko varam izjust, sastopoties ar pretrunu savos uzskatos vai rīcībā.

Abas parādības palīdz saprast, kāpēc jaunas informācijas pieņemšana ne vienmēr ir vienkārša — taču tās apraksta atšķirīgus procesus.

6. Kā sākotnējais pieņēmums var ietekmēt reālus lēmumus?

Iedomāsimies vairākas situācijas.

Veselības aprūpē

Ja simptomiem sākotnēji tiek piedāvāts viens skaidrojums, pastāv risks, ka turpmākā informācija tiks vērtēta galvenokārt caur šo pieņēmumu. Tāpēc ir svarīgi ņemt vērā simptomu attīstību, pārbaudīt alternatīvus skaidrojumus un vajadzības gadījumā veikt papildu izvērtēšanu.

Tas nenozīmē, ka sākotnējā diagnoze noteikti ir nepareiza. Tas nozīmē, ka tai nevajadzētu automātiski aizstāt turpmāku izvērtēšanu.

Attiecībās

Ja esam nolēmuši, ka partnerim nerūp mūsu vajadzības, mēs varam viņa nogurumu vai klusēšanu interpretēt kā vienaldzību. Taču iespējami arī citi skaidrojumi — stress, grūtības izteikt emocijas vai vajadzība pēc laika vienatnē.

Tas nenozīmē, ka mums jāignorē atkārtota necieņa vai kaitējoša uzvedība. Tas nozīmē, ka ir vērts nošķirt novērojamo faktu no secinājuma par otra cilvēka nodomiem.

Darbā un izmeklēšanā

Ja sākotnēji rodas aizdomas par konkrētu darbinieku vai notikuma cēloni, pastāv risks, ka turpmākie pierādījumi tiks interpretēti šī pieņēmuma gaismā. Tāpēc ir svarīgi pārbaudīt arī alternatīvas versijas un nošķirt faktus no interpretācijām.

Šajos piemēros sākotnējais pieņēmums nenosaka rezultātu automātiski. Tas var ietekmēt to, kādu informāciju meklējam, kam ticam un kādus jautājumus uzdodam.

7. Kā neiekrist šajā kognitīvajā slazdā?

Mēs nevaram pilnībā izslēgt domāšanas aizspriedumus. Taču varam attīstīt prasmi tos pamanīt un pārbaudīt savus secinājumus.

1. Atšķir faktu no interpretācijas

Pajautā sev: “Ko es patiesībā zinu, un ko es tikai pieņemu?”

Fakts: cilvēks neatbildēja uz manu ziņu.

Interpretācija: viņš mani ignorē, viņam nerūp manas vajadzības vai viņš ir dusmīgs.

Interpretācija var būt pareiza, bet tā vēl nav pierādīts fakts.

2. Meklē pierādījumus, kas apšauba Tavu uzskatu

Ja esi pārliecināts par kādu skaidrojumu, pajautā sev:

• Kāda informācija varētu liecināt, ka es kļūdos?

• Vai ir kāds ticams alternatīvs skaidrojums?

• Vai es šo situāciju vērtētu tāpat, ja man sākotnēji būtu pateikts pretējais?

Šāda pieeja palīdz mazināt apstiprinājuma aizsprieduma ietekmi.

3. Apzināti apsver pretējo viedokli

Psihologu Čārlza Lorda, Lī Rosas un Marka Leppera pētījums parādīja, ka aicinājums apzināti apsvērt pretējos argumentus var palīdzēt mazināt vienpusīgu spriedumu veidošanos.

Tas nenozīmē, ka katram viedoklim ir vienāds pamatojums. Mērķis ir pārbaudīt, vai mūsu secinājums balstās pierādījumos, nevis tikai tajā, kam jau ticam.

4. Neļauj pirmajam skaitlim vai apgalvojumam kļūt par vienīgo atskaites punktu

Ja vērtē cenu, salīdzini vairākus piedāvājumus un to reālo vērtību. Ja izvērtē informāciju par veselību, meklē uzticamus avotus un nepieciešamības gadījumā konsultējies ar speciālistu. Ja vērtē cilvēka rīcību, pievērs uzmanību uzvedības kopainai, nevis tikai vienam notikumam.

Vairāki neatkarīgi un uzticami avoti var palīdzēt izveidot līdzsvarotāku priekšstatu. Tomēr arī informācijas daudzums pats par sevi negarantē pareizu secinājumu — svarīga ir tās kvalitāte un neatkarība.

5. Ievēro brīdi, kad jūti nepieciešamību aizstāvēt savu taisnību

Ja jauna informācija izraisa dusmas, aizkaitinājumu vai spēcīgu vēlmi uzreiz pierādīt, ka Tev ir taisnība, nesteidzies ar atbildi.

Pajautā sev: “Vai es šobrīd cenšos saprast, kas ir patiesība, vai arī aizsargāju savu iepriekšējo pārliecību?”

Šis jautājums negarantē pareizu atbildi, bet var radīt telpu apzinātākai izvēlei.

6. Atvēli sarežģītiem jautājumiem vairāk laika

Psihologu un pētnieku aprakstītie ātrās un lēnās domāšanas procesi palīdz saprast, kāpēc dažreiz reaģējam intuitīvi, bet citreiz rūpīgi analizējam situāciju.

Vienkāršā ikdienas situācijā ātra atbilde var būt pilnīgi pietiekama. Taču, ja lēmums ir svarīgs, sekas var būt nopietnas vai informācija ir pretrunīga, ir vērts apstāties, pārbaudīt faktus un apsvērt vairākus skaidrojumus.

Noslēgumā — vai mēs tiešām meklējam patiesību?

Mums patīk domāt, ka savus uzskatus veidojam, balstoties faktos un loģikā. Un bieži vien tā arī notiek. Taču mūsu spriedumus ietekmē arī iepriekšējā pieredze, emocijas, sākotnējie pieņēmumi un tas, kā informācija mums tiek pasniegta.

Pirmais dzirdētais skaidrojums var kļūt par atskaites punktu. Pēc tam mēs varam nemanāmi atlasīt informāciju, kas to apstiprina, un nepietiekami pamanīt to, kas liek šaubīties.

Tomēr mums nav jāpaliek savu pirmo pieņēmumu gūstā.

Mēs varam iemācīties atšķirt faktus no interpretācijām, meklēt alternatīvus skaidrojumus un pieņemt, ka dažkārt mūsu līdzšinējā izpratne ir nepilnīga.

Varbūt patiesais jautājums nav tikai: “Vai man ir taisnība?”

Varbūt svarīgāk ir pajautāt:

“Kas man palīdzētu ieraudzīt šo situāciju citādi?”

Jo spēja pārskatīt savus uzskatus nav vājuma pazīme. Tā ir svarīga kritiskās domāšanas un mācīšanās daļa.

“Ja vēlies redzēt, kā cilvēka uzmanība, gaidas un uztvere var tikt izmantota manipulācijai, noskaties filmu Focus.”

Izmantotā literatūra

• Asch, S. E. (1946). Forming impressions of personality. The Journal of Abnormal and Social Psychology, 41(3), 258–290.

• Lord, C. G., Lepper, M. R., & Preston, E. (1984). Considering the opposite: A corrective strategy for social judgment. Journal of Personality and Social Psychology, 47(6), 1231–1243.

• Tversky, A., & Kahneman, D. (1974). Judgment under uncertainty: Heuristics and biases. Science, 185(4157), 1124–1131.

• Wason, P. C. (1960). On the failure to eliminate hypotheses in a conceptual task. Quarterly Journal of Experimental Psychology, 12(3), 129–140.

Piezīme: šis raksts ir izglītojošs materiāls par psiholoģijas jēdzieniem un pētījumiem, nevis individuāls medicīnisks vai psiholoģisks izvērtējums.